Reālo iespēju teorija ir kombinācija


Notikumi varbūtību teorijas izpratnē Ar notikumu vabūtību teorijā saprot jebkuru faktu, kuru var konstatēt novērojuma vai izmēģinājuma rezultātā. Par novērojumu vai izmēģinājumu sauc zināmu apstākļu realizāciju, kā rezultātā var iestāties notikums.

Izmēģinājums nozīmē aktīvu interesējošā apstākļu kompleksa radīšanu. Novērojuma gaitā novērotājs pats šo apstākļu kompleksu nerada.

To rada vai nu dabas spēki vai citi cilvēki. Par droši sagaidāmu sauc notikumu, kas iestājas vienmēr, ja ir izveidojusies zināma apstākļu kopa.

Par neiespējamu sauc notikumu, kurš noteikti neiestājas, ja ir izveidojusies zināma apstākļu kopa. Par gadījumnotikumu sauc notikumu, kurš, pastāvot zināmai apstākļu kopai, var notikt un var arī nenotikt. Notikumus sauc par savienojamiem, ja tie var notikt kopēji viena novērojuma vai izmēģinājuma rezultātā. Piemēram, aptaujājot kārtējo pircēju, kas ienāk veikalā izdarot novērojumuizrādās, ka tā ir sieviete viens fakts jeb notikums un latviete otrs fakts jeb notikums.

Šie notikumi ir savstarpēji savienojami. Notikumus sauc par nesavienojamiem, ja tie nevar notikt viena novērojuma vai izmēģinājuma rezultātā. Piemēram, ņemot no nesašķirotu detaļu kastes vienu izstrādājumu, tas var būt vai nu derīgs vai brāķis. Derīgas un brāķa detaļas paņemšana ir nesavienojami notikumi.

Ja ir zināms vai var iedomāties visus notikumus, no kuriem vismaz vienam ir jārodas izmēģinājuma rezultātā, tad tie veido   pilnu notikumu kopu.

Piemēram, izpildot loto spēles kartīti,  jānosvītro 5 skaitļi.

Kombinatorika. Saskaitīšanas likums — teorija. Matemātika, klase.

Ir iespējams pareizi nosvītrot 0, 1, 2, 3, 4, 5 skaitļus. Papildus nosakot, ka kartīte izpildīta pareizi, citi notikumi nevar notikt. Uzrādītie notikumi veido pilnu  kopu. Ja pilnu notikumu kopu veido tikai divi nesavienojami notikumi, tad tos sauc par savstarpēji pretējiem, jeb alternatīviem.

vajag nopelnīt daudz un ātri

Alternatīvs skatījums ir iespējams arī tad, ja pilnu kopu sākotnēji veido vairāki notikumi. Piemēram, nesašķirotu detaļu kastē ir I, II un III šķiras derīgas detaļas un nestandarta detaļas ar dažādiem defektiem.

Ņemot vienu detaļu un reālo iespēju teorija ir kombinācija, vai tā ir derīga, vai brāķis, realizējam alternatīvu skatījumu. Šeit ir tikai divi savstarpēji nesavienojami notikumi. Papildus fiksējot derīgas detaļas šķiru un brāķa detaļas defektu veidu, alternatīvais skatījums zūd. Tad pilnu kopu veido vairāk nekā divi nesavienojami reālo iespēju teorija ir kombinācija.

Varbūtību teorijā notikumus parasti apzīmē ar lielajiem latīņu burtiem A, B, C utt. Tiem pretējos notikumus apzīmē ar tādiem pat burtiem, virs tiem liekot svītriņu: Kodējot apzīmējumus darbam ar datoru, izdevīgi izmantot skaitļu apzīmējumus.

Notikumus sauc par vienādi iespējamiem, ja novērojums vai izmēģinājums ir organizēts tā, lai visiem notikumiem būtu objektīvi vienāda iespēja notikt katra izmēģinājuma rezultātā. Šo jēdzienu viegli pārprast, tādēļ tas jāpaskaidro plašāk. Pieņemsim, ka nesašķirotu detaļu kastē ir 90 derīgas un 10 brāķa detaļas. Ņemot nejauši vienu detaļu, nevar cerēt, ka būs vienāda iespēja paņemt derīgu un brāķa detaļu.

Tas arī nav vajadzīgs. Lai notikumi būtu vienādi iespējami un lai izmēģinājuma rezultātus varētu novērtēt ar varbūtību teoriju, ir jānodrošina, lai būtu   vienāda   iespēja paņemt katru no kastē esošajām detaļām.

Runājot par vienādi iespējamiem notikumiem, pilna notikumu kopa šeit nav jāsaprot kā sastāvoša no diviem notikumiem derīga, vai nederīga detaļabet no notikumiem, iedomājoties ka detaļas numurētas.

Līdz ar to ir lietderīgi no visiem notikumiem izdalīt elementāros notikumus. Par  elementāriem sauc tādus notikumus, kurus nevar vairs tālāk detalizēt. Piemēram, elementārs notikums būs nejauši paņemt no kastes to detaļu.

  • Gadījumnotikumu varbūtības un darbības ar varbūtībām
  • Tirdzniecības robots kā tas darbojas
  • POLITIKAS TEORIJA | Informācijas aģentūra

Paņemt derīgu detaļu nav elementārs notikums, jo tas var notikt, paņemot jebkuru no 90 numurētām derīgām detaļām. Vienādu iespēju kā priekšnoteikumu parasti attiecina uz elementāriem notikumiem. Līdz ar to neelementāru notikumu iestāšanās nav vienādi iespējama. Viņu iestāšanās iespēju var noteikt skaitliski ar varbūtības palīdzību. Praktiski elementāru notikumu vienādu iespēju  nodrošina novērotāja neitralitāte pret novērojuma rezultātiem.

binārās opcijas pelna naudu ātri

Šeit ir analoģija ar izlases metodi. Turpinot piemēru,  ir jānodrošina, lai atlases izdarītājs ņemamo detaļu nenovērtētu vizuāli vai kā citādi un apzināti vai neapzināti nedotu priekšroku derīgām vai brāķa detaļām.

Ja tādu iepriekšēju novērtēšanu izdara, novērojuma rezultātus vairs nevar novērtēt ar varbūtību teorijas metodēm. Par iespējām sauc potenciālus notikumus, kas ir pamats kāda reāla notikuma notikšanai.

automātiska peļņa no binārām opcijām

Turpinot piemēru par kasti ar detaļām, tajā ir 90 iespējas paņemt derīgu detaļu un 10 iespējas paņemt brāķa detaļu. Izmantojot iespēju jēdzienu, izveido klasisko vabūtības definīciju. Vabūtības definīcijas Varbūtība ir skaitlis, kas raksturo, cik droši ir sagaidāma kāda notikuma notikšana. Bet šāds izteikums vēl nav varbūtības definīcija.

Varbūtības jēdzienu viegli uztvert meklē bināro opciju tirgotāju, bet samērā grūti definēt precīzi, atklājot šī jēdziena daudzpusīgos aspektus. Ir zināmas vairākas varbūtības definīcijas un skaidrojumi. Katram no tiem ir savas priekšocības un savi trūkumi.

POLITIKAS TEORIJA

Visvecākā un saprotamākā ir klasiskā varbūtības definīcija. Tā balstās uz iespēju potenciālu notikumu tiešu saskaitīšanu, iespēju skaitu pretstatot visam vienīgi iespējamo notikumu skaitam. Par notikumam labvēlīgām iespējām sauc tās iespējās, kas nodrošina šī notikuma notikšanu. Visbiežāk tie ir elementāri notikumi iepriekš minētā izpratnē. Piemēram, traukā ir   loterijas biļetes, no kurām 10 biļetēs ir atzīmēts laimests, bet pārējās ir tukšas.

Tātad ir 10 labvēlīgas iespējas paņemt laimējošu biļeti no iespējām pavisam. Ja labvēlīgo iespēju skaits ir zināms piemērā 10 un ir zināms visu vienādi un vienīgi iespējamo notikumu - iespēju skaits,  piemērātad varbūtību var definēt šādi: Par notikuma A varbūtību  sauc  šim notikumam  labvēlīgo iespēju skaita M attiecību pret visu vienādi un vienīgi iespējamo nesavienojamo, elementāro notikumu  skaitu N, kuri  var  rasties  viena   izmēģinājuma   vai  novērojuma rezultātā. Varbūtību apzīmē ar burtu P, aiz tā iekavās liekot gadījumnotikuma simbolu.

Var izmantot simbolus utt. Varbūtību laimēt piemēra ietvaros ir vienkārši izrēķināt. Tā kā pavisam traukā ir   lozes tās ir labi sajauktas un nav iezīmētastātad visu ložu paņemšanas iespējas ir vienādas. Starp tām ir 10 labvēlīgas iespējas.

kultivācijas teorija

Klasiskās varbūtības  definīcijas galvenais trūkums ir tās ierobežotās lietošanas iespējas. Lai lietotu šo definīciju un formulu 2. To var izdarīt, organizējot dažādas izlozes un spēles, bet nevar izdarīt ne dabas, ne sociālo zinātņu pētījumos. Piemērs, ka kastē ir detaļas, no kurām 10 ir brāķis, ir samākslots.

opcija signalizē par pārskatiem

Ja detaļas būs pārbaudītas, tās nekad atkal nesabērs vienā kastē. Tādēļ klasiskās varbūtības definīcijas lietošanas apgabals aprobežojas ar dažādām loterijām un spēlēm. Vēsturiski varbūtību teorija arī ir radusies kā spēļu teorija, kaut gan tagad to lieto gandrīz visās zinātnes nozarēs. Spēļu rīki un noteikumi vienmēr ir izstrādāti tā, lai iepriekš varētu saskaitīt dažādu elementāru notikumu un iespēju skaitu, kas nosaka spēles rezultātus.

Katram spēļu automātam kādā slēptā vietā atrodas rokturis, ar kuru automāta īpašnieks var nostādīt sev vēlamo peļņas normu. Tehniski pilnīgi iespējams, ka modernie spēļu automāti ir vadāmi no  attāluma. Kamēr spēlētājs vēl nav iekarsis un rūpīgi seko panākumiem, īpašnieks var peļņas normu ar tālvadības pulti nostādīt tuvu nullei.

Bet, kad spēlētāja galvā jau sakāpis viskijs  un džins un viņš nonācis azartā, peļņas normu var pacelt daudzkārt lielāku. Cits jautājums, kādā mērā likums šādas manipulācijas atļauj un kā tās kontrolē. Lai spēļu uzņēmējdarbību padarītu rentablu, viss dažkārt sarežģītais spēles  algoritms ir jāapraksta ar varbūtības teorijas kategorijām un vajadzības gadījumā jāprogrammē.

Tā kā spēļu situācijas ir pašas vienkāršākās un tur reālo iespēju teorija ir kombinācija pielietot klasisko varbūtību teoriju, viņas plaši izmanto mācību procesā. Vismaz - tā sākuma stadijā. Tomēr pārmērīga šo piemēru  izmantošana, kā tas ir dažās  grāmatās, var radīt  nepareizu priekšstatu, ka varbūtību teorija ir galvenokārt spēļu teorijas daļa. Mūsdienās, protams, tā nav. Daudz plašāks ir statistiskās varbūtības definīcijas lietojums. Tā izmanto relatīvā biežuma jēdzienu. Par notikuma A relatīvo biežumu sauc novērojumu skaita, kad Reālo iespēju teorija ir kombinācija novērots, attiecību pret visu novērojumu skaitu.

Relatīvo biežumu parasti apzīmē ar burtu V. Ja ir izdarīti n novērojumi un notikums ir reģistrēts m reizes, reālo iespēju teorija ir kombinācija. Tālāk statistiskā varbūtības definīcija balstās uz relatīvā biežuma stabilitāti.

bināro stratēģiju turbo iespējas

Ja pārbaudītās preces piegādā viens un tas pats uzņēmums un savu ražošanas tehnoloģiju nemaina, tad, pārbaudot citas analogas partijas, derīgo izstrādājumu īpatsvars varētu būt 0,99,  0,97,  0,96, 1,00,  0,98,  bet nav domājams, ka tas būs 0,25 vai 0, Relatīvais biežums dažādās vienos apstākļos izdarītās novērojumu sērijās svārstās ap kādu šiem apstākļiem raksturīgu lielumu. Skaitli, ap kuru svārstās relatīvais biežums atsevišķās izmēģinājumu vai novērojumu sērijās, sauc par notikuma A statistisko varbūtību.

Ir novērots, ka šīs svarstības ir jo mazākas, jo lielākas ir novērojumu sērijas. Tādēļ statistisko varbūtību definē kā robežu:. Bet vienmēr var noteikt tās tuvinātu vērtību. Tuvinājums būs labāks, ja būs vairāk novērojumu. Šīs metodes izšķiroša priekšrocība ir tā, ka pirms varbūtības aprēķināšanas nav jāzina notikuma iestāšanās iespēju skaits.

Nav vajadzīgas aprioras zināšanas par pētījuma objektu. Citiem vārdiem, ja klasiskā varbūtība ir jānosaka pirms novērojuma, tad statistiskā varbūtība ir novērojuma vispārināšanas rezultāts.

Klasiskā varbūtība asociējas ar deduktīvo,  bet statistiskā - ar induktīvo izziņas procesu. Tādēļ tās ir dažādi kopējā izziņas procesa aspekti. Ir meģināts izstrādāt varbūtības definīcijas, kas sintezē šos aspektus.

Piemēram, tā sauktā aksiomātiskā varbūtības definīcija balstās uz abstraktu matemātisku kopu jēdzieniem un šo kopu pretstatījumu. Tai ir nozīme teorētiskajā matemātikā. Tādā ceļā veidotas definīcijas  sākotnējai izpratnei ir sarežģītas un tiešā veidā praksē grūti izmantojamas. Statistiskās varbūtības plaši izmanto, piemēram, apdrošināšanas darbā. Ja runājam par dzīvības apdrošināšanu, nepieciešamo apdrošināšanas maksu jeb prēmiju nosaka, vadoties no t.

Šajās tabulās, vadoties no statistikas datiem, ir aprēķināta varbūtība katram noteikta dzimuma un vecuma iedzīvotājam  nomirt nākošā mūža gadā. Jo šī varbūtība lielāka, jo tiek prasīta lielāka apdrošināšanas prēmija. Izdzīvošanas tabulās ietver arī vairākus citus interesantus rādītājus, piemēram, vidējo priekšā stāvošo sagaidāmo gadu skaitu. Vēl ir lietderīgi iepazīties ar ģeometrisko varbūtību jeb varbūtības ģeometrisko interpretāciju. Šis aspekts ir nepieciešams tad, ja pilna notikumu kopa sastāv no neierobežoti daudziem elementāriem notikumiem.

bināro opciju interneta ieņēmumi

Tad katra atsevišķa elementāra notikuma varbūtība ir tik reālo iespēju teorija ir kombinācija, ka to kā robežu var uzlūkot par nulli. Tad interesējamies par kādas notikumu apakškopas varbūtību, kuru kaut kādā veidā var izdalīt no pilnās notikumu kopas. Pilno notikumu kopu attēlojam ar vienu ģeometrisku figūru, bet interesējošo jeb labvēlīgo kopu - ar citu pirmajā figūrā ietvertu figūru. Tad atsevišķus elementāros notikumus var iedomāties kā punktus, kuri visi nonāk lielajā figūrā, bet daļa no tiem nejauši arī mazajā.

Ja  punktu sadalījums lielās figūras ietvaros ir vienmērīgs, tad varbūtību, ka gadījuma notikums punkts nonāks izdalītajā kopā mazajā figūrāvar aprēķināt kā šo figūru laukuma attiecību:.